Month: May 2017

Valodas barjeras un neskaidrību gadījumā var lietot neverbālo sazināšanās, piemēram simbolu veidā, ko sauc par kodēšanu. Tas var būt kāds žests (pamāšana ar galvu, pacelta roka u. c.), emocija (smaids, acu skatiens u. c.), poza un dažādi citi veidi. Svarīgi uzsvērt, ka dažādās valstīs viena zīmju valoda var nozīmēt kaut ko citu, tāpēc svarīgi, lai visi komandas dalībnieki būtu apmācīti konkrētajā jomā. Nepareizas vai nepilnīgas informācijas saņemšanas vai izprašanas gadījumā var rasties kvalitātes zudumi darbā, pārpratumi, tieši darba kavējumi, kritums produktivitātē u. c. Par šo tematu vairāk raksta Kazahstānas mājaslapa.

Neverbālā saziņā starp dažādas kultūras pārstāvjiem daudz kas ir atkarīgs ne tikai no žestu pareizas izmantošanas, bet arī otra cilvēka sapratnes par tiem. Šo posmu sauc par dekodēšanu. Beigās rodas atgriezeniskā saikne ar reakciju uz konkrēto ziņojumu. Tā ir adresēta tam, kurš ir komunikators. Tomēr jāmin arī fakts, ka var arī nerasties savstarpēja atgriezeniskā saite. Ne vienmēr tas ir vērtējams negatīvi, jo tas var būt, piemēram, kad vadītājs nodot konkrētu informāciju tiem, kurus pārvalda – padotajiem. Tomēr nepareizas vai nepilnīgas informācijas saņemšanas vai izprašanas gadījumā var rasties kvalitātes zudumi darbā, pārpratumi, tieši darba kavējumi, kritums produktivitātē u. c.

Jāņem vērā tas, ka multinacionālā grupā atšķirības starp cilvēkiem būs vēl izteiktākas, galvenokārt to atšķirīgās izcelsmes dēļ, kas savukārt sevī var iekļaut atšķirības personībā, ētikas normās, izpratnē par dažādām lietām u. c. Piemēram, krievu tautības cilvēki ir daudz tiešāki savos vārdos un arī žestos, tāpēc viņi visdrīzākais pateiks ko domā un darīs lietas daudz ekspresīvāk nekā citas tautas pārstāvji. Bieži vien tas var novest arī pie savstarpējām nesaskaņām. Katra komanda var piedāvāt dažādus risinājumus, bet viens no galvenajiem ir valodas vienkāršošana un izkoptas neverbālās valodas izmantošana.

Neverbālā ceļā parasti tiek nodoti aptuveni 50% informācijas apzināti vai neapzināti. Viens no neverbālās komunikācijas veidiem ir mīmika jeb sejas izteiksme. Tā atspoguļo cilvēka emocijas, taču nenozīmē, ka tā vienmēr būs pareiza, jo bieži vien cilvēki mēdz tēlot un neizrādīt savas patiesās emocijas un attieksmi.

Viens no vieglāk pamanāmiem neverbālās komunikācijas veidiem ir žesti, kas ja ir apzināti, kalpo par signālu, kuru nav nepieciešams izteikt verbāli. Tos komandā vajadzētu tomēr iepriekš atrunāt, jo pastāvot kultūru atšķirībām, to nozīme var mainīties. Viena no lielākajām atšķirībām ir, piemēram, pakratīt galvu no labās uz kreiso pusi, kas daudzās valstīs nozīmē “nē”, taču Bulgārijā tas nozīmē “jā”. Tāpat par daudz ko liecināt var arī neapzinātas kustības, piemēram, matu virpināšana, priekšmetu virpināšana pa vai ar rokām u. c. Tas visbiežāk nozīmē nervozitāti, kas var ietekmēt arī savstarpējās saziņas kvalitāti. Uz krūtīm sakrustotas rokas, kas var liecināt par neapmierinātību vai cenšanos distancēties. Svarīga papildus daļa no neverbālās komunikācijas ir personiskās telpas ievērošana. Dažādām kultūrām var atšķirties izpratne par to un to svarīgumu.

Lielā mērā dažādas savādākas normas tiek iepriekš ikdienā veiktas, darba un vides maiņu rezultātā nosaka to, cik viegli no tā katram ir atteikties un mainīt savu izturēšanos. Sevišķi sarežģīti tas varētu būt reliģiskākās valstīs ar ko ir jārēķinās. Papildus tam, balstīšanās tikai uz neverbālo komunikāciju nav viss, jo ir svarīgi arī verbālie līdzekļi.

Raksts tapis, sadarbojoties ar www.CredPro.kz.

Hokejs skatītājiem ir tikpat interesantas kā spēlētājiem, pateicoties garai vēsturei traku hokeja līdzjutēju, kas ir iedibinājuši specifiskas tradīcijas, kas ilgst gadu desmitiem. Lai arī skatītāji negūst spēli uzvarošos vārtus, tie tāpat atstāj nozīmīgu iespaidu uz komandām dažādos veidos.

Viena no iespaidīgākajām tradīcijām ir līdzjutēju ietērpšana vienas krāsas drēbēs. Parasti šādās akcijas organizē pati komanda, iekļaujot biļetes cenā vienkrāsainu t-kreklu, vai kādu citu atribūtu. Šīs tradīcija ir aizsākusies 1986. gada Stenlija kausa finālsērijā starp Edmontas Oilers un Kalgarī Flames. Kalgarī komanda reklamēja spēles ar saukli Sarkanā jūra un katrs no līdzjutējiem tika aicināts ierasties uz spēli, tērpies tikai sarkanā apģērbā. Tādi tika iegūts vizuāli ļoti iespaidīgs efekts. Šī akcija bija tik veiksmīga, ka to pārņēma vairākas citas profesionālās un universitāšu komandas.

pinjam uang online
Gūt trīs vārtus hokeja spēlē ir sasniegums, kas vairums hokejistiem izdodas tikai pāris reizes visas karjeras laikā. Cepurošana ir populāra līdzjutēju tradīcija, kas izceļ šo brīžu nozīmību. Arī šī tradīcija nāk no hokeja dzimtenes Kanādas, kur kāds elegants hokeja komandas īpašnieks Biltmors, apsolīja jaunu hūti katram hokejistam, kas gūs trīs vārtus spēlē. Ar pelnītās cepures pasniegšanu Biltmors ne mirkli nevilcinājās, metot savu cepuri uz ledus, tik līdz kāds iemeta trešo ripu. Šī uzvedība uzjautrināja publiku un drīz vien uz ledus sāka krist vairāk un vairāk cepuru. Mūsdienās šīs cepures tiek savāktas pēc spēlēm un vai nu ziedotas labdarībai, vai arī glabātas caurspīdīgās vitrīnās kā komandas vēstures liecība.

Cita hokeja tradīcija, ko aizsāka Ņujorkas Islanders spēlētāji 1980. gada izslēgšanas spēlēs, ir bārdas audzēšana izslēgšanas spēlēs. Grūti teikt, cik lielā mērā šī tradīcija ietekmēja komandas sniegumu laukumā, bet nākamo trīs sezonu laikā, Islanders izcīnīja trīs Stenlija kausus. Kopš tā laika, vairākas citas komandas atdarināja Ņujorkiešus, pārtraucot skūties, Stenlija kausa izcīņai sākoties. Tradīcija kļuva par interesantu blakus izrādi līdzjutējiem, jo tagad tie varēja apspriest ne tikai sportistu individuālo sniegumu, vai komandas taktiskos zīmējumus, bet arī to, kurš no hokejistiem ir izaudzējis visiespaidīgāko bārdu. Mūsdienās tradīcija tiek ievērota visā NHL, tāpat kā vairākās citās līgās visā pasaulē. Vairāku komandu vadība akcijā ir iesaistījusi līdzjutējus, aicinot arī viņus noskaidrot kuplāko bārdu audzētājus savā pulkā ar mērķi vākt ziedojumus kādai labdarībai.

Mazāk estētiska ir Detroitas Red Wings līdzjutēju piekoptā astoņkāja mešanas tradīcija. Tā aizsākās 1952. gadā, kad Nacionālajā Hokeja līgā bija mazāk komandu un bija nepieciešamas tikai astoņas uzvaras izslēgšanas spēlēs, lai iegūtu Stenlija kausu. Pirms spēles ar Toronto Maple Leafs, brāļi Pīts un Džerijs Kusimano, darīja zināmu savas domas par to, cik Detroitas komanda izcīnīs gaidāmajā turnīrā, izmetot uz ledus astoņkāji. Kopš tā laika simtiem astoņkāju ir lijis uz Red Wings mājas ledus, smagākais no tiem svēra ievērojamus 22,7 kilogramus. Laika gaitā ir izstrādāts nerakstītu noteikumu kodekss, lai šī aktivitāte netraucētu komandai cīņā par uzvaru. Astoņkāji drīkst mest uz ledus tikai, pēc gūtiem vārtiem, lai Red Wings nesaņemtu divu minūšu noraidījumu par spēles laika vilcināšanu. Astoņkāji ir jāvāra vismaz pusstundu, jo jēls astoņkājis pielīpot pie ledus un atstājot gļotas, kuras ir grūti notīrīt.

Lai vai kā, šīs tradīcijas ir radušās, pateicoties atbalstītāju entuziasmam. Mūsu atbalstītāji ir mājaslapa http://www.pinjaman24.com/.